 |
1895. gadā celtais nams ir nozīmīgs koka arhitektūras un kultūrvēstures piemineklis, kurā Rīgas dome, nopērkot īpašumu, 1926. gadā atvēra vienu no vecākajām Rīgas publiskajām bibliotēkām jeb 9. brīvbibliotēku – lasītavu. Bibliotēkā savulaik strādājis žurnālists un literāts Jūlijs Krūmiņš, Vilis Lācis un Fricis Rokpelnis.
VEF Kultūras pils
 |
 |
| VEF Kultūras pils tagad | VEF Kultūras pils tad |
VEF kultūras pils ēka celta laika posmā no 1951. gada līdz 1960. gadam. Pēc uzcelšanas ēka tika nodota VEF – vienam no lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem toreiz Latvijā. Līdz pat 1992. gadam VEF nodrošināja Kultūras pils saimniecisko darbību, finansēja materiāli tehnisko bāzi un apkalpojošā un tehniskā personāla atalgojumu.
Laikā, kad VEF Kultūras pils darbību atbalstīja rūpnīca, kultūras centram tika piešķirts nosaukums Kultūras un tehnikas pils, jo visi jaunākie tehnoloģiskie sasniegumi tika prezentēti un izstādīti Kultūras pils telpās. VEF Kultūras pils ir bijusi un ir lielākā kultūras iestāde Latvijā, kur pašlaik darbojas 48 dažādi kolektīvi. Tā ir kultūras iestāde, uz kuras skatuves spēlējuši visi Latvijas profesionālie teātri, telpās notikuši dažādi forumi, kongresi un izstādes.
Koka arhitektūra
 |
 |
 |
| Jāņa Alkšņa koka ēkas | Jānis Alksnis |
Patiesas apbrīnas vērts ir arhitekta Jāņa Alkšņa mūža veikums – viņš Rīgai sarūpējis kādus 130 daudzstāvu mūra namus un arī veselu virkni koka ēku. Taču galvenais te nav kvantitāte. Lielum lielā daļa J. Alkšņa darbu izceļas ar augstu mākslinieciskumu un emocionālo izteiksmību, vesela virkne viņa celto ēku pieskaitāmas pašām skaistākajām Rīgas centra, un ne tikai centra, apbūvē.
Kā jau tika minēts, J. Alkšņa darbu klāstā ir arī vesela virkne koka ēku. No viņa darbības sākumposma koka celtnēm interesantākās ir Ogļu ielā 28 (1902) un Eduarda Smiļģa ielā 5/1 (1903). Pēdējā ierakstīta šaurleņķa stūra zemes gabalā un ir savdabīgs „pletīzeris” – līdzīgi pazīstamajai „Flatiron” ēkai Ņujorkā. Savukārt ēka Balasta dambī 38/40 (1907) izceļas ar ļoti bagātu apjomu plastiku un izkoptām apdares detaļām. Tā ir viena no skaistākajām ēkām Ķīpsalā. Iespaidīga koka apdares detaļu kompozīcija grezno arī fasādi ēkai Ropažu ielā 15 (1911).
Rīgas Krusta baznīca
 |
 |
| Rīgas Krusta Evaņģēliski luteriskā baznīca tagad | Rīgas Krusta Evaņģēliski luteriskā baznīca tad |
Sākoties Rīgas rūpniecības attīstībai 19.gadsimta otrajā pusē, notika arī strauja fabriku celšana pie Pēterburgas šosejas, kas arī būtiski paaugstināja apdzīvotību ap šo teritoriju. Ideja par jaunas luterāņu baznīcas celšanu jau aizsākās 1897.gadā, taču to nespēja uzsākt līdzekļu trūkuma dēļ. Līdz beidzot 1904.gadā, Rīgas pilsētas valde bez maksas piešķīra zemes gabalu baznīcas uzbūvei. Pēc vēl 6 gadiem būvdarbu, svētnams tika uzcelts un iesvētīts.
1934.gadā Krusta baznīcas draudze atdalās no Biķerniekiem un kļūst patstāvīga. 1941.gadā, kad no Latvijas teritorijas padzen Sarkano Armiju, no lielgabala lodes cieš baznīcas jumts, kura iebrukšanas rezultātā cieta arī pati altārtelpa. Nākamajos gados baznīca pēc lielāka remonta tiek savesta lietošanas kārtībā. Dievvārdi tajā noturēti arī visus garos padomju okupācijas gadus. No 20.gadsimta 70.gadu beigām līdz 2000.gada rudenim dievkalpojumi šeit notiek arī Rīgas baptistu krievu draudzei.
Pētera I piemineklis
 |
 |
| Pētera I piemineklis tagad | Pētera I piemineklis tad |
Pēteris I Romanovs bija Krievijas un pirmais Krievijas imperators. Vēsturē iegājis ar plašām un enerģiskām Krievijas valsts un krievu sabiedrības reformām, un aktīvu ārpolitiku – īstenoja plašu Krievijas ekspansiju, kā rezultātā tā kļuva par impēriju.
1915. gadā sakarā ar frontes līnijas tuvošanos Rīgai pieminekli bija paredzēts evakuēt uz Pēterburgu, taču kuģis, uz kura tas atradās, nogrima netālu no Igaunijas krastiem. Pēc kara Igaunijas ūdenslīdēji statuju izcēla un 1934. gadā Rīgas pilsētas valde to atpirka par 15 tūkst. Igaunijas kronu. 1990. gadu beigās pieminekli atjaunoja par uzņēmēja Jevgeņija Gomberga līdzekļiem. Patlaban tā atrodas Gombergam piederošajā “Teikas namu” autostāvvietā Rīgā, Brīvības ielā 223.
Kazarmas Krustabaznīcas ielā
 |
 |
| Kazarmu lauks 20.gs. | Bijušais kazarmu lauks |
Pašā Krustabaznīcas ielas galā, aiz Rīgas-Valkas dzelzceļa līnijas sliedēm, līdz pat padomju ēras beigām 20.gadsimta 90.gadu sākumā pastāvēja armijas kazarmas. To izcelsme meklējama 20.gadsimta sākumā, kad Rīgas plānā šajā vietā vēl bija redzami plāni meža klajumi, līdz 1913.gada pavasarim, kad plānā meža vidū tika parādīts liels dzelteni iekrāsots apbūvēts kvartāls, kam blakus pievienotais paskaidrojošais uzraksts vēsta, ka te atrodas kavalērijas kazarmas.
No 1907.gada Rīgas garnizonā tiek izvietots 16. Irkutska huzāru pulks. Pēc toreiz valdošā likuma garnizona pilsētām par saviem līdzekļiem armijas daļu izvietojumam bija jānodrošina mītnes un jāapmaksā oficieriem mājvietu īre pilsētas dzīvokļos. Kā jau katrai kazarmai, tai tuvumā bija ne vien karavīru mājvietas, bet gan arī šautuves un mācību laukumi, kurus pamazām palielināja priekšpilsētas mežu un ārienes virzienos.
Aleksandra vārti
 |
 |
| Aleksandra vārti kādreizējā atrašanās vietā | Aleksandra vārti tagadējā atrašanās vietā |
Par godu Krievijas armijas uzvarai pār Napoleonu Rīgā uzstādīja Aleksandra vārtus. Šī ir vienīgā triumfa arka Latvijā. Aleksandra vārti būvēti 1815.–1817. gadā. Sākotnēji bija uzstādīti Aleksandra ielas galā (tagad Brīvības iela Gaisa tilta rajonā), taču tika pārvietoti tilta būves dēļ, 1904. gadā, pilsētai attīstoties, tika atvirzīti līdz Šmerļa ielai, bet kopš 1936. gada, atrodas Viesturdārzā.
Ar Rīgas pilsētas būvmeistara arhitekta Johana Daniela Gotfrīda līdzdalību un viņa vadībā uzceltā triumfa arka ir apšūta ar kaļķakmens plāksnēm. Tās caurbrauktuve rotāta ar diviem jonisku kolonu pāriem, bet fasādē iestrādāti 4 bronzas medaljoni ar rūpniecības un amatniecības nozaru simbolu atveidiem.
G. Ērenpreis
 |
 |
| Bijusī G.Ērenpreis velosipēdu fabrikas ēka | Bijusī G.Ērenpreis velosipēdu fabrikas ēka mūsdienās |
Gustava Ērenpreisa velosipēdu fabrika atradās Brīvības ielā 82, un neilgu laiku pēc jaunā uzņēmuma dibināšanas sāk ražot velosipēdu “Erenpreis Original”, kas ātri ieguva popularitāti. Četrus gadus pēc uzņēmuma dibināšanas G. Ērenpreiss sāk celt jaunu velosipēdu fabrikas ēku Brīvības ielā 193. Galvenais korpuss tika celts pēc A. Klinklāva projekta. Šī bija viena no modernākajām velosipēdu ražotnēm Latvijā.
Tikai dažus gadus vēlāk, 1940. gadā, G.Ērenpreisa velosipēdu fabrika tiek atzīta par lielāko un modernāko velosipēdu ražotni Baltijā. Gada laikā tika saražoti 40 000 velosipēdi, ko varēja iegādāties Latvijā, Igaunijā, Krievijā, Somijā un Polijā.
1958. gadā šeit sāka ražot pirmos mopēdus visā PSRS, ko sauca par “Rīgas 1. Mopēdi”. Tie ieguva lielu popularitāti un jau 1961. gadā tika pārtraukta velosipēdu ražošana, bet tikai izstrādāti pirmie šosejas sacensību motocikli PSRS, 50 cm3 klasē.
1963. gadā uzņēmums tika pārsaukts par “Sarkanā Zvaigzne.”
20.gs. 60.-70 tajos gados tika ražoti arī populārie bērnu trīsriteņi “Spārīte”.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sākās rūpnīcas noriets, laika posmā no 1991.-1992. gadam tā bija Rīgas motorrūpnīca “Sarkanā Zvaigzne”. Laika posmā no 1991.-1993. gadam – Rīgas valsts motorrūpnīca, bet no 1993. -2001. gadam VAS “Rīgas motorrūpnīca”.
“UNION”
 |
 |
| “Union” ēka kādreiz | “Union” ēka kādreiz |
1887.gadā H.Detmans iegādājās 1200 kvadrātasu lielu zemes gabalu, ko veidoja divi gruntsgabali Pēterburgas šosejā 17 un 19 starp Purvu un Bērzu ielu, tagadējā Brīvības gatvē 214. Tur tiek dibināta akciju sabiedrība „Krievu-Baltijas elektrotehniskā rūpnīca” un sākta pirmo ražošanas ēku celtniecība un dinamomašīnu ražošana. Šeit ražotos ģenatorus izmantoja gandrīz visur līdz 20.gs. sākumam, kad tos aizvietoja pilnīgā/tiešā elektrība.
Pēc 11gadiem darba šī rūpnīca pāriet a/s „Krievu elektrības savienības- Union” īpašumā. Pēc tam sekoja vecā uzņēmuma pilnīga rekonstrukcija.
Jau drīz pēc veiktajām rekonstrukcijām un modernizācijām rūpnīcas loma Rīgas rūpniecības apgādē daudzkārt pieauga. Bez tam „Unionam”, kam patrons tagad bija varenā Pēterburgas starptautiskā komercbanka, kļuva pieejams plašs tirgus visā Krievijas impērijā. Tas saņēma lielus pasūtījumus sakarā ar jauno Ventspils-Maskavas-Ribinskas dzelzsceļa būvi, kā arī elektrisko iekārtu uzstādīšanai daudzās Maskavas tuvumā esošās rūpnīcās.
Uzņēmuma daudzveidīgās produkcijas vērtība 1900.gadā jau bija ap 1,5 miljoniem rubļu. Rūpnīcā darbojas ap 700 strādnieku. „Unions” Rīgā kļuva tik populārs, ka 1920.gadā mazo Purva ieliņu pārdēvēja par Uniona ielu. Mūsdienās par „Union” esamību mums, rīdziniekiem, atgādina nedaudz sakropļotā vārdā nosauktā Ūnijas iela. „Union” arī ir zināms kā VEF lielais priekštecis.
RVR
 |
 |
| RVR vārti | RVR ēka |
20.gs. 30-tajos gados uz rūpnīcas “Fēniks” bāzes tika nodibināts AS “Vairogs”, kas saņēma arī “Ford Motor Company” automobiļu montāžas licenci. “Vairogs” līdz 2.Pasaules karam bija lielākais automobiļu ražotājs Baltijas valstīs.
Pēc kara beigām rūpnīca tika pārdēvēta par “Rīgas Vagonbūves rūpnīcu”, tās darbība tika atjaunota- tur renovēja un remontēja dzelzceļa vagonus, automobiļus un tankus. 1945. gadā Padomju Savienības valdība noteica uzņēmuma virzību tālākā tautsaimniecības attīstībā. RVR tika saņemts valsts pasūtījums piepilsētas elektrovilcienu vagonu ražošanai PSRS pilsētu dzelzceļu tīklu apgādei.
Ar laiku RVR kļuva par vienīgo elektrovilcienu, dīzeļvilcienu un tramvaju ražotāju PSRS teritorijā un vienu no lielākajām Eiropā.
Laikā no 1947. līdz 1993. gadam rūpnīcā tika izgatavoti vairāk nekā 20 347 elektrovilcienu, 1934 dīzeļvilcienu un 7744 tramvaju vagonu. 1974. gadā tika uzbūvēts ātrgaitas elektrovilciens ER200, kas spēja sasniegt ātrumu 200 km/h.
Gaisa tilts
 |
 |
| Gaisa tilts tagad | Gaisa tilts tad |
20.gadsimta sākumā, Rīgas nozīmei Krievijas impērijas sastāvā pieaugot, kā izdevīgam transporta mezglam, tika uzbūvēts Gaisa tilts. Tas tika uzbūvēts toreizējā Aleksandra (tagad Brīvības) ielā netālu no tagadējās Zemitānu dzelzceļa stacijas.
Gaisa tilts (toreiz saucās Aleksandra viadukts) tika uzbūvēts toreizējā Aleksandra (tagad Brīvības) ielā netālu no tagadējās Zemitānu dzelzceļa stacijas. Tā bija pirmā šāda veida būve Rīgā. Tilta projektu izstrādāja Rīgas-Orlas dzelzceļa satiksmes ceļu inženieris R. Vozņesenskis. Būvēšanu veica uzņēmējs M. Zaicevs. Pārvada būvi traucēja Aleksandra vārti (Rīgas triumfa arka, veltīta Krievijas uzvarai pār Napoleonu 1812. gadā), tādēļ tos nācās pārvietot ārpilsētas virzienā, uz Šmerļa ielas rajonu, kur tie atradās līdz pat 1936. gadam.
Pats tilts tika atklāts 1906. gada 18. maijā.
Dzelzceļš
 |
| Čiekurkalna stacijas ēka |
Latvijā dzelzceļa vēsture aizsākās 1860.gadā, kad cauri mūsu valsts teritorijai uzbūvēja Pēterburgas – Varšavas dzelzceļa iecirkni no Rītupes līdz Daugavpilij. Pirmā Latvijas dzelzceļa līnija, kuru atklāja 1861.gada 12.septembrī, tika uzbūvēta no Rīgas uz Daugavpili. Taču 1889.gadā tika uzbūvēta Rīga-Valka dzelzceļa līnija, kas ir ļoti svarīga Vidzemes priekšpilsētas tālākajā attīstībā.
Ar šīs līnijas uzbūvēšanu Rīgā strauji pieauga ne tikai vagonu būve un to ražošana, bet gan arī imports/eksports. Šī līnija ir arī svarīga vairāku citu iemeslu dēļ. Piemēram, tā atrodas pie Latvija robežas ar Lietuvu, atvērta robeža vienmēr ir bijusi laba mums tajā laikā plaukstošajam biznesam. Šis ceļš arī krustojās ar citiem ceļiem, kas ved uz Krieviju, un eksports uz Krieviju viennozīmīgi ir palīdzējis tādiem uzņēmumiem kā „Union”, „Fēnikss”, u.c.
Līdz pat Pirmajam pasaules karam dzelzceļu būvniecība turpinājās strauji un vērienīgi, atbilstoši Krievijas impērijas interesēm.
Čiekurkalna tirgus
 |
|
| Čiekurkalna tirgus |
Čiekurkalna tirgus ir izveidots 1951.gadā. Pēc divu veikalu ēku celtniecības Ropažu ielā 62 un 70, to aizmugurē tika uzstādīti arī tirgus galdi. Tas bija Čiekurkalna tirgus pirmsākums.
1990.gadu sākumā tirgus kļuva slavens kā rūpniecības preču brīvais tirgus, taču pēc dažiem gadiem šāda tirdzniecība tika aizliegta un tirgus izdzenāts. A/S „Čiekurkalns” tirgu pārņēma 1994.gadā. Uz šo laiku Čiekurkalna tirgus pēc saviem ‘’ziedu laikiem” bija panīcis. Tirgus savu atjaunojošo darbību uzsāka 1997.gadā. Uz 1997.gada sākumu tirgū bija 32 tirdzniecības vietas, t.sk., 19 vietas telpās, 8 kioski, 5 treileri.
Zemitāna laukums
 |
|
| Zemitāna laukums |
1995.gada 27. Septembrī skvērā starp Brīvības, Lielvārdes un Zemitāna ielu atklāja tēlnieces Guntas Zemītes un akmeņkaļu Ivara Feldberga un Jāņa Metuzāla darināto pieminekli Latvijas atbrīvošanas cīņu varonim Ziemeļlatvijas armijas komandierim Jurģim Zemitānam. Viņš 1919.gadā vadīja cīņas pret vācu karaspēku Vidzemē. Liepu ieskautā kvartāla vidū starp Lielvārdes un Zemitāna ielu uz paaugstinājuma paceļas savdabīgs granīta piemineklis. Tas iezīmē estētikas maiņu 90to gadu priekšstatos par vēsturiskam notikumam vai konkrētai heroiskai personībai veltītu piemiņas zīmi. Tēla lakonisms un dziļums, novatoriska forma kopā ar iejūtīgu arhitekta skatījumu, ir spējuši radīt neordināru un vienlaikus harmonisku memoriālu.
Galvenās fasādes kreisajā pusē uz postamenta iekalts veltījuma uzraksts: ,,Latvijas armijas pulkvedim Jorģim Zemitānam”.
Materiālus apkopoja
Ralfs Kronis /12.a/ un Pēteris Martinovs /12.b/, 2015./2016. mācību gads
